Vienā parastā rītā, kad plānoju strādāt pie projekta un dzerot kafiju, mans dators nolēma pārsteigt ne tikai mani, bet arī visu manu biroju. Neparasti, bet vispirms izskatījās, ka viss notiek kā ierasts – ekrāns ielādējās, taču uzreiz pēc tam parādījās nezināmi simboli, kādi man nekad nebija redzējuši.
Drīz pēc tam, kad es mēģināju restartēt datoru, tas sāka automātiski atvērt mapi ar nosaukumu “Noslēpumi”. Tā saturs bija pilns ar failiem ar nosaukumiem, kas šķita kā mīklas – nepareizi uzrakstīti e-pasti, attēli, kas izskatījās kā dabas ainavas, bet ar spocīgu krāsu paleti, un pat daži dīvaini teksta fragmenti.
Lēni es sapratu, ka mans dators, šķiet, dzīvo savu dzīvi. Viņš pats izvēlējās, kad un kā rādīt saturu, kas man padarīja dienu par īstu piedzīvojumu. Bija brīži, kad datorā atskaņojās mīksta, dīvaina mūzika, it kā kāds nemateriāls spēcīgs prāts censtos izteikt savu māksliniecisko pusi.
Izskatījās, ka mans tehnoloģiskais draugs ne tikai saskārās ar sistēmas kļūdām, bet arī mēģināja ar mani komunicēt savā, īpašā, dīvainajā valodā. Es mēģināju atbildēt, rakstot dažus komentārus un jautājumus, bet datoram vienmēr izdevās atbildēt ar nesaprotamiem simboliem un gaismas mirkļiem, kas mainīja ekrāna krāsas.
Kad beigās viss nomierinājās un dators atgriezās pie savas ikdienišķās funkcionalitātes, es jutos kā piedzīvojis kaut ko neparastu un neaizmirstamu. Šis dīvainais notikums kļuva par manām dzīves smieklīgāko atmiņu – ne tikai par brīdi, kad tehnoloģijas pārkāpa ierastās robežas, bet arī par pierādījumu, ka pat datori spēj izrādīt kaut ko vairāk nekā tikai algoritmisku precizitāti.